Pēc ilga klusuma - kā tad man iet?

Ilgu laiku nebiju te neko rakstījis - man tā apņemšanās uz blogošanu, kā varbūt pamanījāt tāda trausla.
Par trauslumu runājot, pēdējā laika notikumi liek aizdomāties par ķermeņa un prāta trauslumu, vai vien-vārd-sakot, par veselību.
Uzmanību: Nedaudz šeit pavārīšos par grūto dzīvi, tie kam tas neinteresē lec pāri uz paragrāfu par ņuņņāšanu. ;)


Gandrīz pirms mēneša nolikos slimnīcā ar iekaisušu apendicītu (a.k.a. aklo zarnu), kuru veiksmīgi izgrieza, tomēr vēl tagad jūtu ka tie nelielie caurumi vēderā krietni ietekmē dzīves kvalitāti. Lokoties un fiziski noslogojoties, kā ari smejoties (!) un sēžot vēderā iezogas sāpes un ķermenis prasa atpūtu (protams sākumā vairāk, un nu jau krietni mazāk). Pirmo reizi arī piedzīvoju pilno anestēziju - kā jau daudzi, arī neticēju, ka tā jau es te tagad iemigšu uzreiz. Anestezeologs tik pateica "tagad paliks silti, noreibsi un aizmigsi", un es tikai paguvu nodomāt - "tiešām silti un nedaudz reibonis..." - interesanti kā neliela ķīmija sagrauj ilūzijas par to, ka tu savu ķermeni kaut cik kontrolē.
Bet tas tā - kāpēc tad es sāku par to slimošanu runāt. Pagājušajā nedēļā Jēkabs (tiem, kas nezin - mans 11 mēnešu vecais dēls) pirmo reizi apslima un baigi puņķojās, un pāris dienas vēlāk arī mīļotā sieva nolikās slimot. Un tam visam pa virsu sāka sāpēt zobs, kuru nācās izraut šodien (vai nu jau vakar, tā kā ir pāri pusnaktij). Tas nozīmē, ka lai cik baisi tas nebūtu savos gandrīz 25 gados esmu nodzīvojis jau 5 kaula zobus līdz izraušanai, un tas ne par ko labu nevēsta. Trakākais ka tas zobs pats par sevi bija ideālā stāvoklī, bet zem viņa bija sastrutojis kauls un to nevarēja labot bez zoba izņemšanas un antibiotiku kursa... Ehh.
Tā teikt veselības problēmas nenāk pa vienai, un tas lika aizdomāties, vai es tomēr kaut ko vairāk nevarētu darīt savas fiziskās veselības labā (kaut vai ievērot regulārākas ēdienreizes). Un tas nav tas trakākais - izrādās arī prāts mani māna. Man atmiņā ir daži skaidri notikumi, kurās iesaistītie cilvēki svēti apgalvo, ka tā vis nebija gan, lai gan biju tajā laikā itkā pie skaidras apziņas. Un citus notikumus (parasti tādus, kas šķiet ne tik interesējoši) pamanos pilnībā aizmirst (pat vairākas reizes pēc kārtas) un esmu pārsteigts kad kāds man tos atstāsta. Nez vai šādu selektīvo atmiņu ar reālistiskiem iztēles elementiem iespējams mazliet pielabot netaisot lobotomiju? Lai vai kā - pašam jau tas netraucē, tikai citi ir šokā par to, ka daudz ko "pašsaprotamu" neatceros un izdomāju nebijušus notikumus :P
Labi, pietiks ņuņņāt, par grūto dzīvi - jāpieķeras kam jaukākam.
Bijām ar mazo beidzot izmēģināt Cinamon kino uz Cāļa seansu. Filma (Bounty Hunter) diezgan viduvēja, toties zāle ļoti ērta rāpošanai pa zemi seansa laikā. Jēkabs iepazinās ar daudz citiem mazuļiem un izrāpojās pa krēslu starpām uz patikšanu.
Par kino runājot atklāju, ka ir pieejama vēl viena Stargate SG-1 filma, Continuum kuru ar zināmu fanātisma devu apriju vienā kampienā un sajutos kā vecos laikos kad viss SG-1 vēl nebija noskatīts un bija tas prieks to skatīties. Tagadējais SG Universe lai gan ir samērā interesants tomēr ne tuvu nestāv tam pirmatklājēju šarmam, kas virmoja cauri SG-1. Tagad kaut ko līdzīgu tikai no dažādajiem Star Trekiem varu iegūt.
Vēl kopā ar sievu atsāku skatīties interesantās un izglītojošās TED prezentācijas, kuras ieteiktu paskatīties katram - tās ir dažādu entuziastu prezentācijas video formātā, kur tie prezentē kādu savu interesi un veikumu.
Un vēl - Jēkabs izrādās aizrautīgi dejo, ja ir pieejama laba un jautra mūzika (un mums pat ir līdzīgas gaumes :)).

Labi pietiks vervelēt par to kas pēdējā laikā ir noticis, un jāpieķeras drīzāk vēl kādam rakstam, lai tie pāris lasītāji, kas man ir galīgi nenomirtu no garlaicības ienākot šajā lapā.